Grāmatas ieņem īpašu vietu manā dzīvē. Lasīt iemācījos ļoti agri un darīju to katrā izdevīgā mirklī, bojāju redzi naktīs, lasot ar kabatas spuldzīti zem segas, kad vecāki neļāva "gulēt", degot gaismai. Pirmā vairāk vai mazāk nopietni ņemamā grāmata, ko paņēmu rokās, bija Remarka "Trīs draugi" (toreiz es, protams, to nezināju, vienkārši laikam bija iepatikusies mašīna uz grāmatas vāka). Taču tēvs nolēma, ka esmu tai pārāk mazs, atņēma un vietā izsniedza "Vinniju Pūku". Skolas vecumā uzzināju, kas ir autors šai atņemtajai grāmatai, sameklēju, izlasīju. Pēc tam atradu un izlasīju arī pārējās Remarka grāmatas. Ilgu laiku tas bija mans mīļākais rakstnieks. Pēc tam nāca Vonegūta ēra, vēlāk pamatīgas izmaiņas manā pasaulskatījumā ienesa Karloss Kastaņeda. Lasīju viņa darbus vairāk nekā pusotru gadu. Nevarētu teikt, ka toreiz izlasītais būtu tagad kādas redzamas pēdas manī atstājis, tomēr šis tas ir palicis. Toreiz tas bija viss. Šobrīd, jautāts par iespaidīgiem darbiem, vienmēr atceros Patrika Zīskinda "Parfīmu" un brāļu Strugacku "Pirmdiena sākas sestdienā", kā lasīšanu atceros kā patiesu baudu. Esmu 'liegi tērēts' uz zinātnisko fantastiku.

Mūzikā, ko klausos, tā arī nekad neesmu izvēlējies konkrētu stilu. Pat savulaik, būdams metālists vai reiveris vizuālā tēla pēc, neesmu atdevies šai piederībai pilnībā. Es nedomāju, ka izvēlēties vienu stilu mūzikā un noliegt pārējos ir sevišķa prāta pazīme. Katram, protams, savs. Bet es izvēlos meklēt labāko visos stilos. Katrā var atrast ij ēdamas lietas, ij pēdējos mēslus. Katrai mūzikai ir savs noteikts uzdevums, kuru tā, attiecīgi, pilda labi vai slikti. Ir mūzika, kuru klausoties, pamatīgāk jāpadomā, ir atkal tāda, pie kuras vienkārši var nedomājot paārdīties vai padejot ar meiteni. Katrā mūzikā ir ieguldīts noteikts darbs, un saukt to par draņķīgu tikai tāpēc, ka tā nepatīk - imho tas ir stulbi. Man, piemēram, konkrēti neiet pie sirds Vivaldi mūzika - bet tamdēļ jau ar putām uz lūpām nemēģināšu citiem pierādīt, ka tas ir mēsls. Nav vis.

Šobrīd lielu manas dzīves daļu aizņem studijas psiholoģijas jomā. Diezgan ilgu laiku jau (pirmsākumi meklējami kaut kur 13-14 gadu vecumā) aizraujos ar dažādu materiālu lasīšanu un uzkrāšanu par psihiatrijas, psiholoģijas un socioloģijas tēmām. Sākumā biju ieinteresējies par maniaku psiholoģiju, vēlāk par seksopataloģiju, pamazām šīs intereses lauks auga plašumā, līdz nonācu pie psihopataloģijas kā tādas. Pēc tam sāku rakāties cauri NLP un PR. Smuki saīsinājumi, vai ne? Savējie sapratīs. Tagad aktīvi darbojos arī politikas nozarē. Hmm.. Tā ir ļoti svarīga lieta. Es domāju, kļūdās tie, kas uzskata politiku par garlaicīgu nodarbi. Jo politika nav jau tikai vienmēr valsts līmenī; tā caurvij mūsu ikdienu arī tīri sadzīviskā līmenī. Katrā ziņā, aizraušanās ar politisko darbību rada cilvēkmīlestību - kaut arī parasti cilvēki domā tieši pretēji. Redziet, politikā viss balstās uz cilvēciskiem kontaktiem - bet, ja tu vēlies, lai cilvēki tevi uzklausītu un rēķinātos ar tavu viedokli, tev arī pret viņiem ir jāizrāda neviltota cieņa. Tas pamazām iemāca cienīt savus līdzcilvēkus, cienīt pozitīvā nozīmē, nevis, teiksim, kā pretiniekus. Strādājot ar cilvēkiem, mēs iemācāmies apzināties sevi kā daļu no sabiedrības, bet tas ir pirmais solis ceļā uz produktīvu darbu sabiedrības - un tātad arī sevis paša - labā. Tie, kas domā tikai par sevi, agri vai vēlu tāpat nonāk strupceļā. Tikai viņiem vairs nav, kur meklēt atbalstu. Arī es savulaik esmu izdzīvojis stadiju, kad es ar gudru ģīmi sēdēju Vecrīgā uz soliņiem un smējos par "mietpilsoņiem uzvalkos, kas skrien strādāt savu apnicīgo, vienmuļo ierēdnīša darbu vai taisīt biznesu". Laikam es tolaik patiešām ticēju, ka augstākās filozofiskās vertības ir nekā nedarīšana un alus dzeršana. Par laimi, atradās cilvēki, kas mani motivēja sākt darīt kaut ko derīgu. Tas nenozīmē, ka es tagad būtu ļoti daudz sasniedzis. Bet tagad es redzu savā priekšā ko vairāk par tuvākās dienas vai nedēļas nogali. Es redzu savā priekšā plašu iespēju lauku un, kā smejies, gaišu nākotni. Sic.